Amatnieks agrākos laikos bija amata brālības jeb cunftes loceklis. Mūsdienās par amatniekiem sauc personas, kas strādā amatniecībā un no dabas materiāliem vai pusfabrikātiem paši savām rokām vai ar vienkāršu darba rīku palīdzību veido un taisa dažādus priekšmetus. Daļa amatu sen jau ir izzuduši un nav vairs nepieciešami, jo laika gaitā daudzviet cilvēka roku darbu ir aizvietojušas tehnoloģijas. Taču ir amati, kuri, gadsimtiem ejot, ir saglabājušies un ir pat nepieciešami un interesanti arī mūsdienu cilvēkiem. Ideja par izdevumu tapšana radās, domājot par amatniecības prasmēm, kuras nereti ir pārmantotas, iegūtas un noslīpētas darba laikā, jo ir tik maz zināms par to, kur un kādi amatnieki ir sastopami - kalēji, skursteņslauķi, maizes cepēji, audēji un citi. Roku darinājumi, pieaugot iespējām nopirkt rūpnieciski ražotas preces, nereti nespēj konkurēt ar masveida produkciju, tomēr pēdējo gadu laikā pieaug interese par īstām, ar mīlestību darinātām lietām - koka karote, kas grebta, zinot amata noslēpumus  - kurš ir īstais koks, kad labāk materiāls sagādājams; smaržīga un īsta lauku rupjmaize, kas cepta ar mīlestību un katrs kukulītis ir cepējas noglaudīts, dodot tam un ēdējiem svētību; dravnieks, kurš pazīst savas bites, gādā par tām visu gadu - runājoties, rūpējoties - un medus bišu kārēs ir dabīgs un vietējiem cilvēkiem piemērots, jo bites to vākušas tepat, ziedošās pļavās. Cik mēs zinām par amata noslēpumiem un cik meistari paši ir gatavi ar tiem dalīties? Svarīgi ir nodot meistarstiķus no paaudzes paaudzē, lai amatu tradīcijas zeļ bērnos un mazbērnos. Informatīvajā materiālā ir ziņas par dažādiem meistariem, tajā, protams, nav visi, jo apzināšanas process ir grūts, bet lai šis ir kā pirmais solis amatniecības tradīciju izzināšanā.

Amatu meistarus Limbažu rajonā apkopoja Saulcerīte Stepiņa. Materiāls bez maksas ir pieejams Limbažu, Salacgrīvas, Ainažu un Staiceles tūrisma informācijas centros.

Visu materiālu par amatu meistariem Limbažu rajonā skatīt un lejuplādēt šeit.